Gadu gaitā Latvijas burātāji ir apzinājuši vairākas ūdenskrātuves, kur var trenēties, rīkot sacensības un vienkārši pavadīt brīvo laiku, priecājoties par mūsu skaisto dabu. Bet kā jau pieņemts uzskatīt - visam skaistajam reiz pienāk gals un tieši tā ir noticis arī ar dažām mūsu populārākajām burāšanas vietām. Ārpus Rīgas tuvākā burāšanas vieta ir Rīgas HES ūdenskrātuve Daugmales pusē, kur beidzas ūdenskrātuves uzbēruma betona mala. Šī vieta izsenis ir arī iecienīta peldvieta vietējiem iedzīvotājiem, it sevišķi Ķekavniekiem. Pats HESā burāju kopš 2003. gadā, bet burātājus šeit esmu redzējis arī iepriekš. Kopš pagājušā gada, kopā ar citiem Latvijas burātājiem piedalos frīstaila sacensībās Latvijā un Igaunijā. Treniņiem vispiemērotākās ir burāšanas vietas ar iespējami gludu ūdeni pie stipra vēja. Tāpēc Rīgas HES ūdenskrātuve pie A, ZA, R un D vēja virzieniem mums ir kļuvusi īpaši iecienīta. Pati peldvietai pieguļošā zeme pieder diviem īpašniekiem: tuvējo māju saimniekiem, kuri par "viesiem" nekad nav satraukušies un neizvirza pretenzijas vēl šobrīd. Otra zemes daļa, kā arī pats ceļš, kurš ved no šosejas uz peldvietu pieder „Latvenergo”. Pagājušajā gadā gluži kā sēnes pēc lietus peldvietas tuvumā "saauga" privātmājas. Privātīpašnieki izveidoja arī savu ceļu, kuru, saprotamu iemeslu dēļ tūlīt aprīkoja ar "šlagbaumu". Bet, kamēr notika ēku būvniecība pa mūsu tik labi zināmo peldvietas ceļu cītīgi braukāja smagās mašīnas, kuras šo ceļu padarīja vienkārši izsakoties par "miskasti". Vēlāk ceļš tika remontēts, bet kas finansēja šo remtu nav zināms. Iespējams, ka tieši šis iemesls ir pamudinājis „Latvenergo” uzstādīt zīmi iebraukt aizliegts pašā ceļa sākumā, liedzot pieeju gan peldvietai, gan privātmāju īpašniekiem nokļūt līdz saviem mitekļiem. Sākumā mēs zīmi vienkārši ignorējām, jo bijām patiesi sašutuši, ka liegta pieeja šai vietai pēc gandrīz pusgadsimta (Rīgas HES būvniecība tika uzsākta 60to gadu beigās). To, protams, nolēma nepieļaut Rīgas HES administrācija, un, šogad sāka aktīvi pārraudzīt savus īpašumus un to, kā tiek ievērots jaunais liegums. Vairākiem burātājiem šī gada jūnijā, kuri tomēr noriskēja doties zem zīmes tika izrakstīts sods 40 Ls apmērā!

Otra nepatīkamā ziņa nāk no Pāvilostas. Jau daudzus gadus mēs pazīstam Pāvilostas pludmali kā labāko viļņu burāšanas vietu Latvijā. Arī pati Pāvilosta daudziem no mums ir kļuvusi par otrajām un pat pirmajām mājām. Fantastiksā daba, miers, jauki cilvēki, un, protams, vējš un viļņi. Tas ir tas, kas Latvijas, Lietuvas un arī Igaunijas burātājus vilina šurp, padarot Pāvilostu par Latvijas populārāko vietu burātāju vidū. Ne par velti 3 Latvijas viļņu burāšanas kausa posmi norisinās tieši Pāvilostā. Lai arī vietā pie Jūrakmens ir ierīkota stāvvieta, šeit burātājus vējainajās dienās var sastapt reti, jo iecienītākā vieta atrodas Vītolu ielas "galā", vietā, kur viļņi veļas vislabāk.Tā kā mūsu sportā inventāra vienību skaits ir patiešām ievērojams un to nevaram iebāzt mugursomā vai vienkārši paķert padusē, mums ir nepieciešams transports. Piebraukt iepējami tuvāk burāšanas vietai ir vairāk kā nepieciešams. Diemžēl Sakas novada pārvaldītāji ir nolēmuši veikt savas korekcijas attiecībā uz automašīnu novietošanu Vītolu ielā, liedzot automašīnu apstāšanos (nemaz nerunājot par stāvēšanu) abās Vītolu ielas pusēs. Droši vien no jaunuzstādītajām ceļazīmēm cietīs arī Vītolu ielas iedzīvotāji, jo apbūve šeit ir diezgan blīva un ne jau katrai mājai, kura šeit ir būvēta pat pagājušā gadsimta sākumā ir pagalms, kurā novietot transporta līdzekli.

Nevienam nav žēl tā latiņa, ko samaksāt Pāvilostas Domei, par auto novietošanu Vītolu ielā. Nevienam nebūtu žēl maksāt par iebraukšanu Rīgas HES teritorijā. Ir tikai žēl, ka sportistiem ir liegta vieta, kur trenēties Rīgas tuvumā un ir žēl, ka Pāvilostas novada mājaslapā ierakstītā rindiņa par sērfotāju paradīzi vairs neatbildīs patiesībai. Jā, un, kāpēc gan neiznīdēt vindsērfingu Latvijā pavisam?! Vēl taču ir Liepājas pilsētas pludmale, kur tā jau grūti piekļūt, "Palmbīčs", kur ir jāpiebrauc caur vēsturisko Karostas teritoriju, Ventspils, kur ir speciāli ūdenssporta entuziastiem izbūvētā vieta, Kolkasrags jau pēc nosaukuma vien liekas kaut kas neaizskarams, kur nu vēl burātājus šeit ielaist ar saviem putuplasta "hlamiem"un plēves gabaliem, Ragaciems, kura ir pati labākā vieta frīstailam un visbeidzot Ķīšezers, par kur saimnieko klubs "360 grādi" pagaidām vēl pieciesdams klubam nepiederošo burātāju uzplūdus vējainajās dienās. Un, galu galā, var taču aizliegt vindsērfingu kā tādu. Tas būtu vienkāršāk un lētāk nekā iepirkt un visās šajās vietās uzstādīt ceļazīmes "iebraukt aiziegts"...

Atmetot emocijas, domāju, ka šo īpašumu pārvaldītājiem būtu nepieciešams padomāt par to, kā sadzīvot ar burātājiem, kuru prasības nemaz nav tik augstas - neliegt piekļuvi vietām, kur gadiem ilgi esam trenējušies, lai pēc tam celtu novadu un Latvijas vārdu, rūpētos par veselīga dzīvesveida popularizēšanu un nodotu savas zināšanas nākamajām jauno sportistu paaudzēm.